“Mēs netikām uz lidmašīnu!” Tā bija Juras skaļā un satrauktā balss blakus istabā, runājot ar kolēģi Kijivā. Iriša bija nomodā un saprata, ka kaut kas nav kārtībā. Viņa aši pagrāba telefonu, kurš bija pilns ar ziņām un neatbildētiem zvaniem. “Vai Tu esi dzīva? Vai Tev viss ir kārtībā? Kāpēc Tu neatbildi…?” Visi domāja, ka viņi bija devušies atpakaļ uz Ukrainu agri tajā rītā. Iriša iegāja internetā, lai pārbaudītu ziņas. Bija sācies karš. No Latvijas viņi vēroja kara attīstību, kas lika tūkštošiem ukraiņu bēgt.
Ziņas bija pārpildītas ar nebeidzamām izmisušu cilvēku rindām un pārpildītiem vilcieniem. Ukraiņu tauta izmisumā. “Mēs esam priecīgi, ka mūsu bērnam tam nebija jāiet cauri. Es tiktu galā, man vīrs tiktu galā, bet bērns… Nē…” Iriša atcerās, kā viņai bija jāpaliek stiprai un kā viņa bija apņēmības pilna rīkoties par spīti tam, ka atrodas Latvijā.