Kad sākās karš, Kostjas mamma bija ļoti nobijusies. Viņa baidījās par ģimenes drošību, un četras dienas pēc kara sākuma, tika pieņemts lēmums atstāt mājas un doties prom. Viņi bēga ar vilcienu, 28 stundas stāvot kājās, bez ēdiena un bez miega. Vilciens ne reizi neapstājās, kaut arī knapi kustējās uz priekšu. Četros no rīta kāds sasita logu, metot vilcienam ar kādu lielu priekšmetu. Visi ļoti nobijās. Tas bija visbiedējošākais brīdis 13 gadus vecā zēna bēgļu gaitās.
Vairums Kostjas draugu palika Ukrainā, bet viņš pazaudējis ar viņiem kontaktu. Viņa vecāki ir šķīrušies un Kostjas tētis joprojām ir Ukrainā.
Kostjam nav ne jausmas ko viņi iesāks, kad būs nonākuši drošībā Polijā. Viņš sapņo kļūt par programmētāju vai fotogrāfu.