Māsas Ļubova (38) un Sofija (37) izbēga no kara, mūkot ar diviem pārpildītiem vilcieniem. Lēnā tempā viņām izdevās nokļūt līdz Polijas robežai un to šķērsot. Naktī, izslēdzot gaismas, vilcieni brauca pa dažādiem apvedceļiem, lai tikai droši nokļūtu galamērķī. Dažiem vilcieniem pa ceļam uzbruka.
Kad izdzirdēju par iespējamiem spridzināšanas draudiem, es māsai neteicu. Es biju ļoti nobijusies, bet es negribēju, lai arī Sofija būtu nobijusies,” Ļubova atceras. Katrs pārbrauciens ilga aptuveni 20 stundas, un nebija citas iespējas, kā stāvēt kājās. Turklāt bija jātur rokās kaķis Griško. Veikt pārbraucienu kopā ar kaķi nebija viegli, tā klātbūtne radīja vilcienā spriedzi. Citi dusmīgi kliedza uz māsām: “Es atstāju savu kaķi mājās, šeit nav pietiekoši vietas arī mājdzīvniekiem!”
Ukrainā māsas bija angļu valodas privātskolotājas. Pusaudži un pieaugušie apmeklēja privātstundas pie māsām un viņas labi pelnīja. Bet līdz ar karu viss mainījās nakts laikā. Tā kā Ukrainas sabiedrība burtiski sabruka un valsts bija uz izdzīvošanas robežas, māsas darbu zaudēja. Sofija lūkojas tālumā. “Vēl pirms dažām dienām mēs pasniedzām angļu valodu. Tagad mēs esam te, Polijā, un mums nav, kur iet. Mēs esam pārgurušas… un mēģinām tikt skaidrībā par nākotnes plāniem.”