Masha clearly remembers the day when everything changed. The morning when her mother woke her up earlier than usual, and she had to get ready right away. “There is war in Ukraine. Bombs are falling from the sky,” her mom said. Still, Masha thought she would go to school. Maybe it was safer there. She started to think about the dance class at noon. That would be canceled too? Masha’s father came, and they rushed off to seek shelter in the basement of her friend Polina. Masha, her mother as well as Polina and her mother were about to become internally displaced.

Internally displaced

Soon after, the four of them moved to a village in an attempt to find a safer hideout. Masha recalls the scary events that took place when going to the village. When she saw war with her own eyes. “At first I thought it was fireworks. But rockets were flying around, there were a lot of helicopters, and we saw and heard a lot of explosions. I would lay down on the floor. Polina didn’t seem to care.”

Masha and Polina ended up staying in the village for two months until her father and the Ukrainian army insisted it was time to leave. After 3 days back home in Kyiv, they finally made the decision to leave Ukraine. Through Poland, Masha and her mother reached Riga in the early summer.

Staying in Riga

Masha lives in one of the temporary camps around Riga. She has made new friends, but still it isn’t the same feeling as with her friends at home. At the same time, Masha carries a constant fear of losing her father and her grandparents in the war. Communication is bad, and they rarely talk. When we met Masha on a warm summer day, she sat on a small wooden chair in front of us. Talking about her dad, one could sense she was about to cry. “I hope the war will end soon, so I can see my father and grandparents. I miss them a lot,” she says in a sad tone.

After the summer holidays, Masha started in a local school teaching both in Latvian and Russian.

Support our work

Maša ļoti skaidri atceras dienu, kad viss sākās. Tajā rītā mamma pamodināja Mašu agrāk kā ierasts, un viņai nekavējoties bija jābūt gatavai doties. “Ukrainā ir karš. Bumbas krīt no debesīm,”   mamma teica. Maša tomēr domāja, ka viņa varētu doties uz skolu. Varbūt tur būtu drošāk. Viņa sāka domāt par deju nodarbību, kas bija paredzēta tajā pēcpusdienā. Vai tas nozīmēja, ka arī tā tiks atcelta? Ieradās Mašas tētis, un viņi kopā devās meklēt patvērumu Mašas draudzenes Poļinas mājas pagrabā. Mašai, viņas mammai, kā arī Poļinai ar savu mammu drīz nāksies meklēt patvērumu citur.

Iekšēji pārvietotas

Drīz vien viņas visas četras pārcēlās uz ciematu, cerot, ka tas būs drošāks patvērums. Maša atceras baisos notikumus pa ceļam uz ciematu: “Sākumā es domāju, ka tas ir salūts. Bet tās bija raķetes, kas lidoja visapkārt, bija arī daudz helikopteru, mēs redzējām un dzirdējām daudzus sprādzienus. Es parasti gūlos uz zemes. Poļinai gan tas daudz nerūpēja.”

Maša un Poļina palika ciematā vēl 2 mēnešus, līdz viņas tēvs un Ukrainas armija uzstāja, ka palikt nav droši un viņām ir jādodas prom. Atgriežoties mājās Kijivā, pēc 3 dienām viņas pieņēma lēmumu pamest Ukrainu. Maša un viņas māte sasniedza Rīgu caur Poliju vasaras sākumā.

Dzīve Rīgā

Maša dzīvo vienā no pagaidu kopmītnēm Rīgā. Šeit viņa ir ieguvusi jaunus draugus, bet tomēr sajūtas nav tās pašas, kā ar draugiem savās mājās. Tajā pašā laikā Maša ir nepārtraukti satraukta, ka varētu zaudēt karā savu tēti un vectēvu. Sakari ir slikti un viņi sarunājas reti. Kad mēs viņu satikām siltā vasaras dienā, viņa sēdēja mūsu priekšā uz maza koka krēsla. Ir skaidri nojaušams, ka, runājot par savu tēti, viņai gribas raudāt. “Es ceru, ka karš drīz beigsies un es varēšu satikt savu tētiu un vectēvu. Es pēc viņiem ļoti ilgojos,“ viņa skumīgi nosaka.

Pēc vasaras brīvdienām Maša ies vietējā skolā, kurā mācīsies gan latviešu, gan krievu valodā.

Support our work