Maša dzīvo vienā no pagaidu kopmītnēm Rīgā. Šeit viņa ir ieguvusi jaunus draugus, bet tomēr sajūtas nav tās pašas, kā ar draugiem savās mājās. Tajā pašā laikā Maša ir nepārtraukti satraukta, ka varētu zaudēt karā savu tēti un vectēvu. Sakari ir slikti un viņi sarunājas reti. Kad mēs viņu satikām siltā vasaras dienā, viņa sēdēja mūsu priekšā uz maza koka krēsla. Ir skaidri nojaušams, ka, runājot par savu tēti, viņai gribas raudāt. “Es ceru, ka karš drīz beigsies un es varēšu satikt savu tētiu un vectēvu. Es pēc viņiem ļoti ilgojos,“ viņa skumīgi nosaka.
Pēc vasaras brīvdienām Maša ies vietējā skolā, kurā mācīsies gan latviešu, gan krievu valodā.