Portreta autors // Portrait BY MARTIN THAULOW
Tatyana (40) is now staying in Latvia, but she used to live in a village around 100 km from the Russian border with her husband and two kids, 10- and 16-year-old boys. Her husband was at work in nearby Kharkiv when the Russian invasion started. He was working a night shift at a publishing house located close to Kharkiv airport, one of the first targets for the bombing. He quickly returned home, afraid that the village would be cut off from the city. Afterwards, they stayed at their home for many months, until 6 June.
The Russians enter the village
From 28 February, they lost the heating, electricity and water supply for their apartment. All they had left was access to gas. On 5 March, the Russian military forces entered the village, though luckily, Tatyana remembers, they didn’t commit any violent acts towards the civilians.
Tatyana
We are not spending a penny on Russian products. Any pennies spend on Russian goods are bombs falling on our heads.
Tatyana would get up at 5 in the morning to check if it was raining, so she could collect water for them to use. But despite living in such severe conditions, she and her family didn’t have any thoughts of leaving. They wanted to stay in their home. But, she explains, “Ukrainian products started disappearing from the shops. It was only possible to buy Russian food and products”. And as she told her kids, “we are not spending a penny on Russian products. Any pennies spend on Russian goods are bombs falling on our heads.”
A 4.000 km drive
The last drop that convinced the family to leave was when 25 bombs fell in the area in one single day. Cars were being targeted and destroyed, so they knew that if they wanted to leave, they had to do it quickly. Tatyana explains that the family had to first get to Kharkiv to pick up her husband’s kid from a former marriage. But the Russian military forces were not letting people pass to Ukrainian territories. So instead of traveling the 10 km between their village and the city, they had to drive 4.000 km, passing in a large circle through Russia.
It was an emotionally very challenging trip. Tatyana and her family had to cross the border to the Russian federation where her husband was interrogated. The guards had found a photo on Tatyana’s phone of a Ukrainian female soldier, standing by a city sign for Kharkiv, defending her town.
Maybe by God’s will
They showed the photo to her husband: “How do you think, we can let you go now?” In reply, Tatyana’s husband asked, “But how would you feel and how would you react, if one day you woke up in your home, and you realized that your city was being bombed and your kids and your family were in danger?” Maybe because of her husband’s diplomatic skills and respectful tone – or maybe by God’s will – the guards allowed Tatyana and her family to pass.
About Brothers & Sisters
A photo exhibition in response to the war in Ukraine
On 24 February 2022 Russia invaded Ukraine. Since then millions of people have fled the war. The conflict is becoming increasingly deadly and as of August 2022, 6,6 million Ukrainians have already left the country. Many more have been internally displaced. Mainly women with children and elderly are leaving Ukraine while men between the ages of 18 and 60 have to stay to defend their country.
The war has consequences well beyond Ukraine and has a negative effect on European and global society at large. Latvia and other countries in the region have opened their borders to receive refugees from the conflict with at present 36,500+ Ukrainians registered in Latvia.
This exhibition tells the stories of some of the people who have made the journey from Ukraine to Europe. The idea is to offer a space for you to meet our fleeing ‘brothers and sisters’ and listen to their experiences. To create opportunities for reflection and positive dialogue. And to inspire feelings of solidarity and empathy.
In times of war and crisis, the human experience is often reduced to numbers and statistics; it is difficult to conceptualise the idea of more than 6 million people fleeing their homes and families.
Brothers & Sisters strives to show each human as an individual person with a name, a face and a story.
selection of stories
Portraits & stories by Martin Thaulow
Translations & Coordination Danish Cultural Institute in Estonia, Latvia and Lithuania
Embassy of Denmark, Latvia
Partner
Backed by
Exhibition locations
Brāļi un māsas
Tatjana
Mēs palikām cik ilgi vien iespējams. Bet lēmums bēgt tika pieņemts 15 minūtēs.
Tatjana (40) tagad ir apmetusies Latvijā, bet agrāk viņa dzīvoja ciematiņā aptuveni 100 km no Krievijas robežas kopā ar vīru un diviem bērniem, zēniem ir 10 un 16 gadi. Viņas vīrs bija darbā netālu no Harkivas, kad sākās Krievijas iebrukums. Viņš strādāja naktsmaiņā tipogrāfijā netālu no Harkivas lidostas, kas bija viens no pirmajiem Krievijas mesto bumbu uzbrukuma mērķiem. Vīrs ātri atgriezās mājās un drīz pēc tam ciems tika nošķirts no pilsētas. Ģimene palika savās mājās turpmākos mēnešus līdz 6.jūnijam.
Krievi ienāk ciematā
28.februārī viņu mājās pazuda apkure, elektrība un ūdens. Vienīgais, kas viņiem bija palicis, bija gāze. 5.martā Krievijas armija ienāca ciematā, tomēr Tatjana atceras, ka Krievijas armija nebija vardarbīga pret civilajiem iedzīvotājiem.
Tatjana
Mēs netērēsim ne centa par Krievijas produktiem. Jebkura nauda atdota par Krievijas precēm maksā par bumbām, kas krīt uz mūsu galvām.
Tatjana cēlās 5 no rīta, lai pārliecinātos vai gadījumā nelīst, lai varētu savākt ūdeni, ko ģimene varētu lietot. Par spīti grūtajiem apstākļiem, ne viņai, ne Tatjanas ģimenei nebija domas doties projām. Viņi gribēja palikt mājās. Bet sieviete paskaidro: “Ukraiņu produkti sāka pazust no veikalu plauktiem. Bija iespējams iegādāties tikai Krievijā ražotus produktus un pārtiku,” un viņa teica saviem bērniem,” mēs netērēsim ne centa par Krievijas produktiem. Jebkura nauda atdota par Krievijas precēm maksā par bumbām, kas krīt uz mūsu galvām.”
4 000 km brauciens
Pēdējais piliens, kas pārliecināja ģimeni doties prom, bija diena, kad reģionā nokrita 25 bumbas uzreiz. Tika mērķēts uz mašīnām, lai tās iznīcinātu, līdz ar to ģimene zināja, ka jādodas prom uzreiz un ātri. Tatjana stāsta, ka sākumā viņiem bija jātiek līdz Harkivai, lai paņemtu līdzi vīra bērnus no iepriekšējās laulības. Bet Krievijas armija nelaida cilvēkus ārā no okupētās teritorijas uz Ukrainu. Līdz ar to 10 km vietā ģimene mēroja 4 000 km garu loku cari Krievijai.
Emocionāli tas bija ļoti grūts ceļš. Tatjanai ar ģimeni nācās šķērsot Krievijas robežpunktus, kur viņas vīrs tika pratināts. Tatjanas telefona sargi bija atraduši foto, kurā attēlota kareive pie Harkivas pilsētas zīmēs, kura aizsargāja pilsētu.
Pateicoties Dieva gribai
Viņi parādīja foto Tatjanas vīram: “Kā jums šķiet, vai mēs tagad varam jūs izlaist cauri?” Tatjanas vīrs mierīgi atbildēja: “Kā jūs justos un kā jūs reaģētu, ja kādu dienu jūs pamostos un sapratu, ka jūsu pilsētu bombardē un jūsu bērni un ģimene ir briesmās?” Varbūt pateicoties vīra diplomāta spējām un cieņpilnajam tonim, bet iespējams pateicoties Dieva gribai, sargi atļāva Tatjanai ar ģimeni izbraukt cauri.
Par izstādi BRĀĻI UN MĀSAS
Foto izstāde reaģējot uz karu Ukrainā
2022. gada 24.februārī Krievija iebruka Ukrainā. Kopš šīs dienas miljoniem cilvēku ir bēguši no kara. Aizvien vairāk dzīvību tiek zaudētas konflikta rezultātā, un līdz 2022.gada augustam 6,6 miljoni ukraiņu ir pametuši savu valsti. Vēl vairāk ir pārvietojušies valsts iekšienē. Lielākoties sievietes ar bērniem un vecāka gada gājuma cilvēki pamet Ukrainu, kamēr vīrieši vecumā starp 18 un 60 paliek, lai aizstāvētu savu valsti.
Karš atstāj sekas daudz tālāk par Ukrainas robežām un tam ir negatīvas sekas gan uz Eiropas, gan uz visas pasaules sabiedrību. Latvija, tāpat kā daudzas citas valstis, ir atvērusi savas robežas, lai uzņemtu Ukrainas kara bēgļus, un šobrīd Latvijā ir vairāk nekā 36 500 ukraiņu, kas meklē šeit patvērumu.
Izstāde atklāj to dažu cilvēku stāstus, kuri ir mērojuši ceļu no Ukrainas uz Eiropu. Mūsu ideja ir piedāvāt telpu, kurā var satikt mūsu bēgošos “brāļus un māsas” un sadzirdēt viņu pieredzes. Radīt iespēju pārdomām un pozitīvam dialogam. Kā arī iedvesmot solidaritātes un empātijas jūtas.
Kara un krīzes laikos cilvēku pieredzes bieži vien tiek pārvērstas skaitļos un statistikās. Ir ārkārtīgi sarežģīti aptvert domu, ka vairāk nekā 6 miljoni cilvēku bēg prom no savām mājām un pamet ģimenes.“Brāļi un māsas” cenšas parādīt katru cilvēku kā individuālu personību ar vārdu, seju un savu stāstu.
Portretu un stāstu autors Martin Thaulow
Tulkojums Dānijas Kultūras institūts un Dānijas vēstniecība Latvijā
Sadarbības partneris